Liberalizācija

tag logo Vispārējas nozīmes pakalpojums , Liberalizācija , Universāls pakalpojums

Vēl pirms divdesmit gadiem lielākā daļa vispārējās nozīmes pakalpojumu tika sniegta caur valstij piederošiem vai valsts kontrolētiem monopoliem. Valdībām bija pienākums nodrošināt patērētāju piekļuvi šiem pakalpojumiem un, cita starpā, ietekmēt arī cenu līmeņus. Daudzas valdības subsidēja šos monopolus vai noteica pakalpojumu cenas likumdošanas aktos. Šāda politika palīdzēja nodrošināt būtiskākos pakalpojumus visiem patērētājiem.

Pakalpojumu sektori pašlaik pārdzīvo fundamentālas pārmaiņas, ko rosina tehnoloģiju attīstība, globalizācija un liberalizācija. Valsts pārvaldītie vai kontrolētie uzņēmumi tiek privatizēti, tirgū ienāk jauni uzņēmumi un izstrādāta arvien jauna likumdošana godīgas konkurences nodrošināšanai. Nopietnas pārmaiņas vērojamas konkurences un īpašumtiesību jomā. Tomēr konkurenci apgrūtina fakts, ka lielākā sektoru daļa sastāv no dabiskiem monopoliem. Piemēram, transports, enerģija un zināmā mērā arī audiovizuālie un telekomunikāciju sakari tiek sniegti un izplatīti caur fizisku infrastruktūras tīklu, ko veido ceļi, dzelzceļi, tilti, kabeļi. Uz šī fona īsts izaicinājums ir nodrošināt skaidru dabiskā monopola ierobežojumu katrā sektorā un pārliecināties, ka visas jomas darbojas patērētāja labā. „Tagad, kad tīklu infrastruktūra (dzelzceļa sliedes, telefonu kabeļi, cauruļvadi, utt.) var tikt atdalīti no pakalpojuma, kas tiek sniegts klientam, konkurētspējīga tirgus apstākļi ir vēl tuvāk.” Un Eiropas Komisija tam tic.

Daudzi no VNP satur dabiska monopola elementu. Ja nav piemērota regulējuma, vai esošais regulējums nav pienācīgi ieviests, privātam dabiskam monopolam varētu nebūt stimula saglabāt brīvu pieeju infrastruktūrai un/vai nodrošināt saslēgumus uz godīgiem un skaidriem noteikumiem. Tāpat jāņem vērā, ka, nepastāvot konkurencei, pastāv zināma iespēja slēgt slepenas vienošanās starp tirgus dalībniekiem. Tam var būt negatīva ietekme uz pieeju pakalpojumam, cenām un kvalitāti.

Pat sektoros, kuros konkurence ir vieglāk ieviešama, nav pārliecības, ka individuālie patērētāji iegūs labumu no liberalizācijas procesa. Piemēram, cenu samazināšanās var nenotikt attiecībā uz patērētājiem. Šādi ir noticis telekomunikāciju sektorā, kur cenu kritums starptautiskajiem sakariem ne vienmēr ir rezultējies pozitīvā efektā attiecībā uz lielāko daļu vietējo patērētāju, jo fiksētie izdevumi un vietējie zvani nav pieskaņoti notikušajam cenu kritumam.

Līdzīgi lielāks pakalpojumu sniedzēju skaits automātiski nenozīmē lielāku piedāvāto pakalpojumu skaitu patērētājiem. Tā iemesls ir dažu pakalpojumu vienveidīgais raksturs (piemēram, ūdens ir un paliek ūdens) vai vienveidīgā negodīgā komercprakse, atsevišķiem uzņēmumiem vienojoties savā starpā un tādejādi graujot konkurenci un nodarot kaitējumu patērētājiem.

Liberalizācija atbalsta ciešu cenu sasaisti ar izmaksām un noliedz subsidēšanu. Rezultāts var būt lielāka pakalpojumu izvēle un zemākas cenas atsevišķām patērētāju grupām. No otras puses, citas patērētāju grupas var ciest no augstākām cenām un izslēgšanas. Tāpēc Komisija 2005.gadā pieņēma “Altmarkas kopumu”.

Svarīgs jautājums ir vai tirgus varēs atrisināt izslēgšanas problēmu pats saviem spēkiem. Pastāv bažas, ka atsevišķi nozīmīgi pakalpojumi netiks sniegti visiem patērētājiem par cenām, ko tie var atļauties maksāt. Cilvēki ar zemiem ienākumiem vai cilvēki, kas dzīvo apgabalos, kuriem infrastruktūras pievade ir dārga, visticamāk nevarēs atļauties nozīmīgu pakalpojumu iegādi. Līdzīgi, noteiktas patērētāju grupas, kas varētu tikt uzskatītas par nerentablām, var nesaņemt ieguvumu no zemākām cenām nepastāvot piegādātāju pienākumam to nodrošināt.

Daži nozīmīgi pakalpojumi ekonomiski nav dzīvot spējīgi un neiejaucoties vispār netiks piedāvāti tirgū. Rezultātā izvēles iespējas būs ierobežotas vai nepastāvēs. Piemēram, transporta pakalpojumu sniedzējs liberalizētā nozarē var izvēlēties nesniegt pakalpojumus maz lietotā maršrutā. Šī iemesla dēļ Eiropas Savienībā tika izveidots termins “universāls pakalpojums”.